Eirozonas krīzei, visticamāk, būs dziļas stratēģiskas sekas, kas ietekmēs Eiropas lomu pasaulē un transatlantiskās alianses dinamismu. Lai gan ir pāragri precīzi zināt, kā krīze veidos attiecības starp ASV un Eiropu, šis jautājums ir pelnījis ASV politikas veidotāju uzmanību, ņemot vērā Eiropas nozīmi ASV ārpolitikā. Skatoties no ASV perspektīvas, galvenās bažas rada tas, ka krīze samazinās Eiropas kapacitāti un vēlmi izmantot militāru spēku, mainīs Eiropas ģeopolitisko līdzsvaru ASV interesēm nelabvēlīgā veidā un galu galā var izraisīt nedrošības atgriešanos pašā Eiropā.
Acīmredzamākās Vašingtonas politikas veidotāju bažas par Eiropas nākotni ir tādas, ka krīze iedragās Amerikas NATO sabiedroto vēlmi un spēju izmantot militāru spēku globālās neparedzētās situācijās līdzās ASV Aizsardzības budžeta samazināšanās Eiropā ir ASV politikas veidotāju un likumdevēju galvenās bažas. Saskaņā ar RAND Corporation 2012. gada pētījumu, visi nozīmīgākie Eiropas NATO sabiedrotie, izņemot Poliju, ievērojami samazina aizsardzību. Apvienotā Karaliste ir šīs tendences spilgtākais piemērs, jo Londona līdz 2015. gadam samazina aizsardzības budžetu par astoņiem procentiem. Citas Eiropas valstis seko šim piemēram, kā redzams 2013. gada aizsardzības izdevumu samazināšanā par desmit procentiem Itālijā, trīspadsmit procentiem Nīderlandē un par 10 ASV dolāriem. miljardu samazinājumu Vācijā. Francija lielākoties ir izvairījusies no lieliem samazinājumiem, taču, iespējams, nespēs tos novērst daudz ilgāk, jo Olanda administrācija pieņems taupības pasākumus. ASV politikas veidotāji baidās, ka šie samazinājumi notiek lielā mērā nekoordinēti, ad hoc veidā, iedragās galveno sabiedroto kaujas spējas un var būt tikai sākums ilgstošai aizsardzības depresijai Eiropā.
Kamēr Pentagons īpaši koncentrējas uz Eiropas taupības pasākumiem aizsardzības jomā, ASV politikas veidotāji tikai tagad sāk novērtēt krīzes ietekmi uz Eiropas mainīgo ģeopolitisko līdzsvaru. Ir vērts atgādināt, cik strauji mainās Eiropas ģeopolitika. Tikai pirms desmit gadiem Francija centās izveidot Eiropas polu, lai līdzsvarotu Amerikas hegemoniju. Šodien Vācija ir dominējošā dalībniece Eiropas nākotnes noteikšanā. Taču tā vietā, lai izaicinātu Amerikas vadību, Vācija cenšas saglabāt un padziļināt Eiropas pārnacionālismu, lai izvairītos no eiro sabrukuma un veicinātu savus ekonomiskos mērķus. Savvaļas kārts ir tas, vai Berlīnes ekonomiskā ietekme radīs spēcīgāku Vācijas stratēģisko ietekmi uz Eiropas ārējām lietām. Ņemot vērā Vācijas vispārējo nevēlēšanos iesaistīties militārās operācijās ārvalstīs, šāda iznākuma rezultātā Eiropa būtu mazāk gatava izmantot militāru spēku globālās neparedzētās situācijās. Vēl viens iespējamais krīzes iznākums ir tas, ka Francija, kas Eiropā nelaimīgā kārtā ir bijusi Vācijai pakļautā stāvoklī, varētu censties pretoties Berlīnes ekonomiskajai dominēšanai un izmantot tās vispārējo militāro vājumu, iestājoties par pārliecinošāku Eiropas Savienības lomu drošības politikā. Turklāt Eiropas ģeopolitiku var mainīt jaunu valstu rašanās Eiropā. Spānijai, Beļģijai un Apvienotajai Karalistei ir reālas secesionistisku kustību izredzes, kas tām atņemtu ievērojamas teritorijas daļas.
Visbeidzot, krīze varētu iedragāt Eiropas drošību mājās. Daži analītiķi ir paredzējuši Eiropai pastardienas scenārijus, piemēram, atgriešanos pie fašisma, ekstrēmistu politikas vai pat etniskās vardarbības. Šie scenāriji nav piepildījušies, un vēlētāji kopumā ir noraidījuši ekstrēmistus vēlēšanu iecirkņos. Tomēr noturīgi jauniešu bezdarbs pārsniedz piecdesmit procentus Grieķijā un Spānijā un vairāk nekā trīsdesmit piecus procentus Itālijā un Portugālēal, jākalpo kā brīdinājuma zīmei par iespējamiem turpmākiem nemieriem pilsētu teritorijās. Pieaugošais nacionālisms Eiropā gandrīz noteikti neizraisīs karu starp valstīm, taču tas var radīt jaunu spriedzi iedzīvotāju vidū trauslākās valstīs Balkānos vai Eiropas austrumos.
Ir pāragri precīzi noteikt, kā eiro krīze tiks atrisināta ekonomiski vai politiski. Tas var radīt “vairāk Eiropas” vai “mazāk Eiropas”, taču tas noteikti radīs citu Eiropu. Tam neapšaubāmi būs stratēģiska ietekme uz transatlantisko partnerību. Ja ASV politikas veidotāji vēlas izvairīties no nepatīkamiem pārsteigumiem par šīs vitāli svarīgās alianses stāvokli, viņiem par eiro krīzi ir jādomā tikpat daudz, ja ne vairāk, nekā ekonomiskajā kontekstā.
